Salaca, pēc lieluma ir piektā Latvijas upe, kura iztek no Burtnieku ezera un ir 94,4 km gara. Tā plūst pa Ziemeļvidzemes smilšakmens platformu uz Baltijas jūras Rīgas līci, metot daudzus lielus un vietām asus līkumus. Salacas upe, visā tās garumā, atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Salaca ir dabas parka “Salacas ieleja” pamats, viena no gleznainākajām Latvijas upēm ar izcilām dabas vērtībām. Salaca ir nozīmīgākā dabīgo lašu nārsta upe Latvijā, tai piešķirts laša indeksupes (salmon index river) statuss. Licencētā makšķerēšana un vēžošana posmā “Salaca I” tiek ieviesta, lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un racionāli izmantotu vērtīgo zivju krājumus, kā arī samazinātu signālvēžu (Pacifastacus leniusculus), kā invazīvas sugas skaitu. Licencētās makšķerēšanas un vēžošanas pamatmērķis ir iegūt papildu līdzekļus zivju krājumu pavairošanai un aizsardzībai, kā arī licencētās makšķerēšanas un ar to saistītā lauku tūrisma un rekreācijas attīstībai.

Upes kopējais kritums ir apmēram 42 m, jeb 0,4 m/km. Visstraujākais upes kritums ir lejtecē no bijušā Mērnieku dzelzceļa tilta līdz Jaunupes ietekai (~1m/km). Upes kritums 10,4 km garā posmā no Burtnieku ezera līdz Mazsalacas pilsētai ir 2,10 m, no Mazsalacas līdz Iģes upītes grīvai 22,5 km posmā – 3,50 m, no Iģes grīvas līdz Staicelei (16,1 km) – 4,20 m, no Staiceles ciemata līdz vietai, kur upi šķērso Ainažu-Valmieras dzelzceļš (25,6 km) – 13,50 m, tālāk piejūras zemienē 16,5 km garā posmā no Ainažu dzelzceļa līdz Jaunupes grīvai kritums ir – 16,30 m, bet pašā pēdējā 3,3 km posmā pie Salacgrīvas tas ir tikai 1,50 m. Straumes ātrums posma augšējā daļā ir 0,2 – 0,3 m/s, bet upes lejtecē, sākot no “Jaunkalēju” mājām – 0,4 m/s, vietām līdz pat 0.6 m/s. Straujteces un krāces Salacā mijas ar lēnākiem upes posmiem. Salacgrīvas posmā dominējošie ir straujteču posmi.